Izstāde
Visā savā pastāvēšanas laikā Eiropas Parlaments ir centies aizsargāt un veicināt cilvēktiesību ievērošanu. Tas šajā jomā sācis vairākas politiskas iniciatīvas un jo īpaši — mudinājis Eiropas Kopienu pieņemt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Parlaments uzskatīja, ka ir jāņem vērā visas dalībvalstu iedzīvotāju pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības.
Jau 1975. gadā Parlaments pauda vilšanos, ka cilvēktiesības nav minētas Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos, kuri galvenokārt vērsti uz ekonomiskiem mērķiem. Tāpēc tas pieņēma rezolūciju, kurā bija uzsvērts, ka Eiropas Savienībai ir nepieciešama pašai sava pamattiesību harta. Pēc Eiropas Parlamenta deputātu domām, hartas pieņemšana apliecinātu vienotas Eiropas izveides politisko mērķi. Divus gadus vēlāk, pateicoties viņu pūliņiem, Eiropas Parlamenta, Eiropadomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji Luksemburgā parakstīja kopīgu deklarāciju, tādējādi savu iestāžu vārdā apņemoties ievērot pamattiesības.
Vēlāk, 1984. gadā, Parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma projektu līgumam par Eiropas Savienību (Spinelli projekts). Līguma projektā bija paredzēts, ka Savienībai piecu gadu laikā jāpieņem pamattiesību deklarācija. Eiropas Parlaments vairākkārt pārliecinājās, ka var paļauties uz Eiropas Kopienu Tiesu, kuras judikatūrā ir noteikts, ka cilvēktiesību aizsardzībai jābūt nodrošinātai Kopienas tiesību aktos.
Vienotajā Eiropas aktā, kas stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā, no jauna tika uzsvērta dalībvalstu apņemšanās kopīgi veicināt demokrātiju, balstoties uz tādām pamattiesībām kā brīvība, vienlīdzība un sociālais taisnīgums. Taču Eiropas Parlaments vēlējās darīt vēl vairāk, jo bija cieši pārliecināts, ka cilvēktiesību ievērošana ir Eiropas Kopienu leģitimitātes priekšnoteikums. Tādējādi 1989. gada 12. aprīlī tas pasludināja un pieņēma Pamattiesību un pamatbrīvību deklarāciju un aicināja iedzīvotājus to aktīvi atbalstīt. Pamattiesību vidū, kuras Eiropas Parlaments bija apņēmies aizstāvēt, pirmoreiz tika iekļauta vides aizsardzība un jaunas sociālās tiesības — tiesības uz sociālo aizsardzību, tiesības uz izglītību, patērētāju aizsardzība u. c. Lai gan ar šo dokumentu izdevās spert nozīmīgu soli uz priekšu un vēlāk pieņemtie Māstrihtas un Amsterdamas līgumi ietvēra būtiskus precizējumus, Eiropas Parlamenta deputātiem uz sava mērķa piepildījumu bija jāgaida vēl līdz 90. gadu beigām.